Sāls, garšviela un visas lietas: piecas franču Atlantijas izceļas

2024 Autors: Ada Peters | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 15:37

Sāciet piedzīvojumu starp Île de Ré whitewashed mājām, pirms izmetiet Marais Poitevin ūdensceļus; izmetiet savu ceļu caur Bordo pagrabiem; Izvēlieties starp sešām ideālajām Atlantijas okeāna pludmalēm Biaricas kūrortā un skatiet pilnīgi jaunu pusi Francijai Basku ciematos.

Île de Ré

Izbaudiet relaksējošu dzīves gaitu "Hamptoni no Francijas", stilīga sala, kas ir slavena ar savām jūras velšu un pludmalēm.

Nav grūti saprast, kā Île de Ré kļuva par izvēlētu skrūvspeli, kas paredzēts vasaras brīvdienām, kas bēga no Francijas galvaspilsētas. Ar plašu pludmali pludmali, kurā ir skaistas pilsētas un ciemati, sala izskatās pēc nejaušas perfekcionisma: sava veida Parīze-on-Sea. Visur mājās ir vienmērīgi krēms, ar terakota jumtiem un slēģiem parasti smaragds, bet dažkārt pelēks vai zils, kas atspoguļo okeāna krāsas.

Sezonas laikā sala dzīvo, tās modē apmeklētāji, kas pedālas daudzus lieliskos velosipēdistu celiņus, kas paredzēti sēžam un velmētām velosipēdam, kā arī šķirnes klēpjdatoriem, kas skatās no saviem groziem. Citi, atgriežoties no tirgus, nes nesen noķertas austeres, gardus jaunus kartupeļus un dažus no salas vērtīgajiem Fleur de Sel: sāli novāc no jūras ar rokām un eksportē pa visu pasauli.

"Tas ir dārgs, bet ēdiena gatavošanai jums ir nepieciešams tikai viens kristāls," saka Brice Collonnier, noķerot nedaudz no mirdzošās kaudzes sāls saimniecībā Loixā, kur kvadrātveida aizsprostiem šķērsota plakana, vēja purvaina ainava. "Tas ir ļoti spēcīgs: tāpat kā sprādziens jūsu mutē."

Viņš ir viens no jaunajiem lauksaimniekiem - vidējais vecums ir apmēram 40 -, kas pārcēlās uz Île de Ré, lai atdzīvinātu veco mākslu, kas iztvaicē jūras ūdeni atklātajās pannās. "Kad mēs ražojam, tas ir gatavs - mēs nepievieno kaut ko, tas ir pilnīgi dabisks produkts." Un viņš saka, ka tas ir ideāls pavadījums uz salas daudzajām jūras veltēm.

Jūra ir Île de Ré dzīvības spēks, kas vienmēr ir redzama kopā ar citām nozīmīgām industrijām: dzīvo brīvdienu sapņi. Le Bois-Plage-en-Ré, salas garākā un populārākā pludmale, peldētāji un sauļošanās sajūgi sajaucas ar austercatchers, kas plūst dziļumā; zem St-Martin-de-Ré zvaigžņveida purviem, labvēlīga piknika vieta, zvejnieki grābeklis uz jūras gliemežnīcām. Citur šī stiprinātā pilsēta, UNESCO Pasaules mantojuma vieta, ir bruģētu ielu un vēsturisko māju labirints. Viņi viena otru noliecas tā, it kā kopīgas tenkas būtu tik sulīgas kā vietējie iedzīvotāji, sēžot uz priekšu soļos saulē.

Marais Poitevins

Izpētiet Zaļās Venēcijas kanālu tradicionālā plakandibenajā laivā, atjaunojot braucienus, ko veica mūki, kas viduslaikos veidoja ūdensceļus

Ūdens, kas atrodas pret koka laivas pusi, jo tas peld ar taisnu kanālu, ko ieskauj raudas vītes. Tūrisma ceļvedis Antonīns Vorīns ar zaļo kuģi ar vienu auzu izliek lāpstiņu, noliecot galvu zem zema piekārtiem zariem. Viņš uzauga šajā reģionā, un to ļoti labi zina.

"Mūki uzcēla viduslaiku kanālus, lai pārvadātu liellopus un graudus," viņš skaidro. Šajās dienās viņi vairāk izmantoja izklaidi nekā rūpniecība, lai gan dažreiz kuģis, kas iekrāsota ar krēmkrāsas šarolu govīm, varēja pazust pagātni. Liellopi ganās skābena zaļā zālē, kas stiepjas no kanālu krastiem, kas - kopā ar veģetācijas bagātību un visuresošu zaļo aukslēju - dod Marai Poitevin savu zaļās Venēcijas iesauku. Dažreiz ieskicējušies traļi ir diezgan akmeņu kotedžas, katra ar laivu, kas pietauvots pie ūdens malas. "Kad šie ciemati bija pieejami tikai ūdenī," saka Antonins. "Parasti jaunajiem laulātajiem bija jāpiedāvā laiva viņu ģimenēs - tāpat kā tika dota automašīna." Laivu īpašumtiesību tradīcija saglabājas, neskatoties uz to, ka tagad ciemati ir viegli pieejami pa ceļiem.

Antonīns virzās pa Canal de la Garette à Coulon virzienā uz Coulon ciematu. Tā ir populāra vieta, kur iznomāt laivas un pārtraukt pusdienām, izvēloties tradicionālos ēdienus, kas pagatavoti no mogetēm - vietēji audzētām baltajām pupiņām - restorānos, kas atrodas pie jūras. Tomēr agri no rīta tas pietrūkst, bet dažiem ciemata ļaudīm, lai zvejotu mazas zušātes, kuras sauc par pibales.

Kanālu tīkls ir tik plašs, noslēpums nekad nav tālu. Conche des Ecoyaux ir īpaši labi slēpta un iecienīta vieta skolu audzināšanā. Šī šaurā ūdens plūsma, tāpat kā lielākā daļa šeit, ir izklāta ar papeles kokiem. "Viņi tika stādīti, jo viņu saknes palīdz bankām kopt zemi," saka Antonins.

Sākotnēji Marais Poitevin laivas tika izgatavotas no ozola, bet šajās dienās lielākā daļa no tām ir izgatavotas no stikla šķiedras vai alumīnija. Daudzi tagad arī ir motorizēti, bet Antonīns dod priekšroku pavasarī aizdarītajam klusumam, viņa ausis brīdina par meža pieskārienu dzenis.

Augšā virs ūdens, pelēks čokurošanās un zilā zibspuldze liecina par pēkšņu vizīti no zirnekļa. Ap stūri, ainava atveras, lai atklātu laukus kvēlošā kukurūzas, kāpšanas saule, kas apgaismo tās smailus pušķus.Pāris divriteņu pedāļa gar ūdens malu - veloceliņi var aizņemt apmeklētājus dziļāk apgabalos, kas nav kuģojami ar laivām, ar meža virskārtu, kur persiku koki karājas ar saldajiem augļiem.

"Šai vietai ir unikāla vēsture," saka Antonins, jo Magnē romiešu baznīcas spieža ciemats skan. Viņš nomierina laivu, piesiet to ar virvi. "Šeit mūsu valoda, ēdiens un tradīcijas ir saistītas ar ūdeni. Mēs nevaram iedomāties citu dzīvi."

Bordo

Pirms iepazīšanās ar jaunatklātajām zināšanām apmeklējiet pilsētas labos bārus, uzziniet par reģiona vīna ražošanas tradīcijām ar ekspertu

"Šeit ir īpaša augsnes mozaīka - terroir - kas padara mūsu vīnu tik īpašu," saka Benoit-Manuel Trocard, vīnkopis un skolotājs L'École du Vin Bordo. Pilsēta ir Francijas lielākās vīnkopības teritorijas epicentrs. Šeit tiek ražoti apmēram 450 miljoni pudeļu gadā, un, lai arī kāds cienītājs, dažādi maisījumi un ražotāji var justies biedējoši.

Benoit-Manuila stundas paskaidro Bordelaise vīna izgatavošanas veidu. "Vīns nedrīkst būt sarežģīts," viņš saka. "Lai to novērtētu, jums nav jābūt ekspertam, jums vienkārši ir jāievēro jūsu jutekļi. Nav noteikumu. "Viņš paskaidro atšķirības starp reģioniem specifiskiem maisījumiem un to, kas châteaux specializējas dažādās vīnogu kombinācijās. "Bordo vīnkopji ir entuziastiski attiecībā uz jauninājumiem, un mīlestība dalīties ar viņu aizraušanos ar apmeklētājiem."

Lai gan tas var būt jautri pamest un izpētīt šos šaršus, mazāk pazīstama alternatīva ir pastaigu ekskursija pa vīna bāriem, kas izvietoti pa pilsētas tuneļu viduslaiku ielām un grand, taisnām bulvārām. Līdzās pagrabā, piemēram, Wine More Time, līdzīpašnieks Alexandre Lahitte atklāj retu 1982. gada Château Soutard Saint-Emilion Grand Cru klasi, kuru viņš ietaupa īpašiem gadījumiem. "Vīns ir domāts, lai to izbaudītu, un mēs to darām šeit labi," viņš saka, norādot uz baru, kurā ir visu vecumu klienti, sarunāties un dzerot.

Netālu no Aux Quatre Coins du Vin, vīni ir pieejami vai nu kā degustētāju vai pilna stikla, ļaujot pat tiem, kas ierobežo budžetu, izlasīt dārgus vintage.

Viens no trim pilsētas iedzīvotājiem ir jaunāks par 25 gadiem, un viņi mīl vīnu tāpat kā viņu priekšteči. Jaunie violetieļi dod priekšroku Darvinam - jaunam jaunam apgabalam, kas aizņem vecās armijas kazari Garonnes upes vienreizējā rūpnieciskajā labajā krastā. Jauns gastronomijas centrs, populārākais restorāns šeit ir Magasin Général. Tās sienas krāsaini dekorētas ar vietējo grafiti mākslinieku darbu, un ģimenes pulcējas uz pusdienu pie koka galdiem. Protams, vīnu saraksts ir lielisks, taču viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas nepieder, ir Martins Makers, kura spilgti dzeltens vintage Citroën 2CV ir novietots dažu metru attālumā. Kā ceļojošs ceļotājs, kurš meklē pilsētas noslēpumus, kā arī lietas, ko Bordo dara vislabāk, viņa ir labi izmantota, lai būtu katra izraudzītais vadītājs.

Biarritz

Šī Art Deco pilsēta piedāvā pludmales daudzveidību, piedāvājot pasaules klases sērfot un plašas telpas saulainai atpūtai

La Côte des Basques dzirkstošajam ūdenim notiek sērfošanas nodarbība, jaundzimušie vilina savus dēļus, jo viļņi plūst uz pludmali. Lai gan tikai puse to nostāda, instruktors uzslavē visus savus centienus, pirms tos atkal mēģināt ielīmēt atpakaļ uz ūdeni.

Biaricas dienvidos šī ir viena no labākajām sērfošanas pludmalēm pasaulē. Tas ieguva zināmu slavu 50. gados, kad scenārijs Peter Viertel izdeva savu filmu Saule arī palielinās pilsētā. Vērtels bija tik ļoti pārsteigts par biaricu viļņiem, kurus viņam bija nosūtījusi kuģa kuģis, kas efektīvi ieviesa šo sportu. Pilsēta skrēja ar to un tagad uzņem pasaules līmeņa čempionāta pasākumus.

Instruktors Emmanuelle Vargas ir otrās paaudzes sērfošanas pionieris. "Mans tēvs sērfojās uz šo pludmali, kad viņš bija mazs," viņa saka. "Viņš izgatavoja savu plāksni no koka - viņš bija ļoti apņēmies!" Viņa vaka savu kuģi, bet bobbing ar reggae mūziku, kas nāk no skolas, kur viņa strādā, L'École de Surf Lagoondy, kas atrodas sloksne telts. "Es iedzēru mātes tēva kaislību un sērfoties visā pasaulē, bet šeit nekur nav salīdzināti - ne tikai viļņi, bet arī atmosfēra un cilvēki".

Sērfošanas kultūra izplatās ārpus pludmalēm. Veikali ir aprīkoti ar flip-flops un vietējām apģērbu etiķetēm, piemēram, BTZ un 64 (nosaukta pēc Pīriju-Atlantijas departamenta numura), kas atrodas galvenajā iepirkšanās ielā Rue du Port Vieux un ko apmeklē saulē žāvēti pircēji. Biļešu tūristu pūlis ir tālu no Biaricas sākuma apmeklētājiem. Pilsēta atrada prieku, kad Napoleons III sāka šeit atvaļinājumu, nostiprinot savu statusu starp augsto sabiedrību saulainiem cilvēkiem, kuri atstāja iespaidīgu arhitektūras mantojumu - it īpaši pilsētas Art Deco izaugsmes laikā. Kazino, kas joprojām darbojas azartspēļu zālē, lepni sēž garajā promenādē aiz plašas smilšu slaucīšanas galvenajā pludmalē La Grande Plage, savukārt "Le Musée de la Mer" ir jābūt vienam no pasaules izcilākajiem akvārijiem.

Ilgstoša lure vienmēr ir bijusi Biaricas pludmales - un no sešām, no kurām izvēlēties, viņi reti jūtas pārpildīti. Mazajā, mierīgajā vecpilsētas pludmale Plage Port Vieux, pāri pikniks Basku preču nopirkt Les Halles tirgū. Vienīgais mākslinieks, kas gleznojot Atlantijas okeāna panorāmu, lepojas pie Le Rocher du Basta klinšu atseguma, apskata plašu piekrastes līniju, kas stiepjas no pilsētas bākas uz Spāniju.

Basku ciemati

Izbaudiet Espelettes pikanto papriku, pamēģiniet Basku salas pelotu spēli un pamīšieties svētceļotājiem, kas ceļo pa Camino de Santiago

Nevajadzīgas rindas sarkanās paprikas, vītņotas uz plāniem auklas gabaliņiem, pakārt no nespecifiski turētas mājas samontētajiem sarkanajiem koka balstiem Basku ciematā Espelette. Slēģi ir krāsoti tādā pašā krāsā, un pankoli ar ķiršu ziediem pievieno vēl vienu pop krāsu jau apcietinājumā. Francijas Pays Basque ciemiem ir sava unikālā vizuālā identitāte, pat izmantojot leņķisko fontu, lai izskaidrotu māju nosaukumus un iepirktās zīmes, kas ir viena no vecākajām valodām, kas joprojām runā Eiropā.

Kultūras ziņā Basku reģions vienlīdzīgi sadala arī ar kaimiņu Ziemeļspāniju, kā tas notiek ar Franciju. Tradicionāli franču virtuvei ir maz garšvielu, Espelettes pipari ir Basku virtuves stūrakmens. Ciematā, kas to sauc par nosaukumu, paprikas izrotāj lielāko daļu māju, kas karājas saulē. Katru trešdienu iekštelpu tirgū dalībnieki izstaro ugunīgu nokrāsu kaleidoskopa: burkānus pilda piparu sāls, piperāde (sautējums ar sīpoliem, zaļie un Espeletes pipari un tomāti) un pipari ar pulveri, visi ir kārtīgi izkārtoti pārdošanai.

Vīna darītava Bipertegia, viņas veikals Espelettes ciema laukumā, Véronique Darthayette izlozē dažādus paraugus uz letes. "Piment d'Espelette ir daudz noderības, un tas tiešām nav ļoti pikants pipars," viņa saka. "Par Scoville mērogu tas ir 4/10 - salīdzināt to ar Karību jūras sarkanajiem pipariem, kas ir 8 vai 9/10." Espelette pipari ir Basku virtuve, kas melnie pipari ir franču, viņa paskaidro. "Mēs to lietojam katrā traukā - pat daži deserti. Tas ir daudz vairāk sagremojams nekā melnie pipari, daudz mazāk agresīvi. Peppers ir tik nozīmīgi šim ciemam, ka baznīcas pakalpojumi tiek turēti, lai nodrošinātu labu ražu, un produktu svin ar ikgadējo Espelette festivālu.

Basku klimats arī atšķiras no tā, kas atrodams pārējā Francijā. Reģions dubultā palielina lietus daudzumu, padarot to vienmērīgi saldu zaļo nokrāsu. Virs Espeletē tiek ievākta La Rhune sakrautā virsotne - vietējie iedzīvotāji saka, ka tad, kad uz šī kalna ir mākonis, tas nokāsies lietus, un, kad tas nenotiks, tas arī nokāsies. Gleznošana pa ainavu, ar tās papardes un lauku bagātību, kas piepildīta ar kārtīgi ģeometriskām kukurūzas rindām, ir griešanās ceļš uz kaimiņu Sare ciematu. Uz vergiem aitas un mazi basku zirgi - saukti pottoks - zālāja.

Sare ir baznīcas baznīcas, rātsnama un frontonu triloģija: vienotas sienas, ko izmanto pelota, spēle, kas nav atšķirīga no skvoša. Šodien diviem amatieriem ir jāiet, kam ir koka paleti, lai izspēlētu bumbu pret sienu un, pēkšņi, atturētu savus ķermeņus, lai izvairītos no aizliegtas muguras puses. Galu galā pārspīlēti, viņi nokrīt zem plaknes koka ēnas.

Nedaudz tālāk uz austrumiem, kafejnīcas logā St-Jean-Pied-de-Port, plakāts reklamē profesionālu pelotas spēli šovakar pilsētas priekšā. Šajā nelielajā, dzīvīgajā vietā, kas atrodas pie Nive de Béhérobie upes krastiem, runāšana pie seguma galdiem ir mača.

Nēsājamie ceļotāji pietur pauzi, lai paņemtu galdu, pazeminot maisi līdz bruģakmens grīdai. Kakla sargi, kas karājas no mugursomas, atzīmēja tos kā svētceļotājus, kuri staigā pa Camino de Santiago maršrutu. Lielākā daļa paliek, lai ielocītos galetēs ar pikanto piperādi, jo šobrīd viņu misija var gaidīt.

Šis raksts parādījās žurnāla Lonely Planet Traveler 2016. gada februārī. Helēnu dejotājs devās uz Francijas Atlantijas reģionu ar Atout France atbalstu (uk.france.fr). Lonely Planet dalībnieki nepieņem freebies apmaiņā pret pozitīvu segumu.